Andris pirks ieročus

Var piebilst, ka ieguldīt šāda veida akcijās biju paredzējis jau vismaz pagājušā gada rudenī. Toreiz gribēju to darīt ar biržā tirgotā fonda starpniecību, lai gan uzplauka problēma, ka ārkārtīgi vājš bija šādu fondu piedāvājums. Rezultātā pie gada beigu dunas šis solis tā arī netika sperts. Jāatzīst, ka tādējādi ir zināms moments, kad par šo kožu pirkstos. Rheinmetall akcija šogad vien ir pieaugusi par 85% un 12 mēnešos – par 105%.

Lai gan uzņēmums akcijas cena ir ļoti spēji augusi, domāju, ka Rheinmetall ir visai labā stāvoklī, lai gūtu turpmāku labumu no Eiropas valstu pieaugošajiem aizsardzības tēriņiem. Attiecīgi redzams, ka pieprasījums būs liels gan pēc dažāda veida munīcijas, gan tankiem, kaujas lidmašīnām, pretgaisa aizsardzības sistēmām un dažāda cita veida militārā ekipējumu kā tāda. Pats Rheinmetall paredz, ka tam būs iespēja pārdot savu produkciju arī Apvienotajā Karalistē, Austrālijā un pat ASV.

Šis Vācijas ieroču ražotājs nupat ziņojis, ka šogad tā pārdošanas apjomiem vajadzētu pieaugt aptuveni līdz 10 miljardiem eiro no 7,18 miljardiem eiro 2023. gadā. Tiek lēsts, ka 2026. gadā uzņēmuma ieņēmumi varētu sasniegt 14 miljardus eiro (tātad no 2023. gada līmeņa tie varētu dubultoties) un pēc tam – arī 20 miljardus eiro.

Rheinmetall paredz, ka darbības operacionālā peļņas marža tam šogad būs 14% līdz 15% robežās, kas pārsniegtu pagājušā gada 12.8%. Rheinmetall tīrā peļņa pagājušajā gadā pieauga līdz 535 miljoniem eiro no 474 miljoniem eiro 2022. gadā (operacionālā peļņa 2023. gadā pieauga no 769 miljoniem eiro līdz 918 miljoniem eiro). “Ir sākusies jauna drošības politikas desmitgade. Mēs ieguldām masveidā, būvējam jaunas rūpnīcas un ievērojami palielinām savu personālu,” teikusi uzņēmuma vadība. Attiecīgi līdzīgi par šiem jautājumiem domāju arī es.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka Rheinmetall maksā arī arvien lielākas dividendes – šogad 5,7 eiro par akciju (pagājušogad tie bija 4.3 eiro par akciju). Līdz ar neseno akcijas cenas kāpumu gan Rheinmetall dividenžu ienesīgums ir vien 1.07% apmērā.

Jāsaka, ka nozīmīga ēnas puse šādam ieguldījumam ir tā dārdzība. Rheinmetall iepriekšējo 12 mēnešu P/E rādītājs atrodas gandrīz pie 44, bet nākamo 12 mēnešu sagaidāmās peļņas - pie 28.3. Tas, ka investori masveidā tagad pērk šīs akcijas, vairs galīgi nav nekāds jaunums.

Tieši Rheinmetall var mēģināt uzskatīt par galveno ieguvēju no Krievijas sāktā kara Ukrainā 2022. gada februārī. Tas Rheinmetall nodrošinājis pastāvīgu pasūtījumu plūsmu no NATO dalībvalstīm, kas nu cenšas papildināt savus krājumus (gan arī nodrošināt lietas, kas nepieciešamas Ukrainai) pēc tam, kad tie tikuši novirzīti uz Ukrainu.

Līdz ar to, ka Rheinmetall ir Vācijas piegādātājs ar plašu produkcijas un iespēju klāstu, tā droši vien gūs lielāko labumu no Vācijas un daudzu citu NATO valstu uzblīstošajiem aizsardzības tēriņiem un munīcijas atjaunošanās. Ceturtajā ceturksnī vien Rheinmetall parakstīja divus pretgaisa aizsardzības sistēmu modernizēšanas līgumus ar Austriju un Rumāniju, kuru kopējā vērtība bija aptuveni 860 miljoni eiro. Tāpat arī šogad nu teju kā no pārpilnības Rheinmetall gandrīz katru nedēļu nokrīt milzīgi līgumi par dažāda veida munīcijas un tehnikas piegādi. Piemēram, kaut vai 13. martā Rheinmetall noslēdza līgumu par 155 mm artilērijas lādiņu piegādi Spānijas armijai līdz 2025. gada beigām aptuveni 210 miljonu eiro vērtībā. Tam sekojušas ziņas par jauniem līgumiem ar Vācijas armiju līgumiem un finansējuma piešķiršanu no Eiropas Savienības par munīcijas ražošanu.

Rheinmetall vēl neizpildīto pasūtīto pasūtījumu apjoms decembra beigās sasniedza 38.3 miljardus eiro. Te izskatās, ka Rheinmetall ar šiem pasūtījumiem vien varēs darboties vēl gadu gadiem. Būtībā – ievērojama šīs kompānijas apgrozījuma daļa jau ir nodrošināta vairākus gadus uz priekšu.

Piemēram, daudzas valstis līdz šim nav īpaši daudz investējušas galvenajos kaujas tankos. Tagad, kad tie piegādāti Ukrainai vai vienkārši to skaits ir simboliski mazs, pie konvenciāla kara iespējamības (vai vienkārši, lai nepieļautu šādu karu) tas ir jāmaina. Rheinmetall arī droši vien gūs labumu no Vācijas pasūtīto F-35 lidmašīnu, piemēram, korpusa daļu ražošanas.

Otrs šāds uzņēmums ir Saab. Nupat Zviedrija kļuvusi par 32. NATO dalībvalsti. Attiecīgi arī šīs valsts militārajam uzņēmumam Saab laidara vārti atvērti vēl plašāk, lai tas gūtu labumu no vispārējā šāda tēriņu pieauguma.

Saab akcijas cena šogad ir palielinājusies par 56.4% un 12 mēnešos – par 50.7%.

Kompānija ziņoja, ka tās iepriekšējā ceturkšņa peļņa pieaugusi līdz 1.22 miljardiem Zviedrijas kronām pret 1.12 miljardiem gadu iepriekš. Savukārt pārdošanas apmēri palielinājušies par 16% līdz 16.12 miljardiem kronām. Saab “rezervēto” neizpildīto pasūtījumu apjoms pieauga līdz 153.1 miljardiem kronām no 127.68 miljardiem gadu iepriekš.

“ Mēs esam laikmetā, kurā ģeopolitikas, drošības politikas, piegāžu drošības un aizsardzības tehnoloģiju jautājumi ir dienaskārtības augšgalā. Lai saglabātu mieru, demokrātiju un brīvību, daudzas Eiropas valstis pieliek milzīgas pūles, lai apmierinātu nākotnes “atturēšanas spēju” vajadzības. Kapacitātes un pārbruņošanās iniciatīvas jau ir sākušās un turpināsies sadarbībā ar aizsardzības nozari nākamajā desmitgadē,” teikusi uzņēmuma vadība.

Saab ražo, piemēram, kaujas lidmašīnu Gripen. Tomēr tās produktu klāsts ir pietiekami plašs, ietverot, piemēram, Ukrainā izmantotās NLAW prettanku raķešu sistēmas. Spēja izaugsme var saistīties ar Saab pretgaisa aizsardzības radariem. Proti, ilgstoši daudzas Rietumvalstis, šķiet, dzīvojušās tā, it kā tām nekad nebūtu jākaro ar ienaidnieku, kam vispār būtu kaut vai kas teju attāli līdzīgs saviem gaisa spēki un attīstītas raķetes. Attiecīgi šī ir joma, kur izaugsme var būt patiešām strauja.

Būtībā arī Saab militārajai produkcijai ir lieli jauni pasūtījuma apmēri un milzīgi vēl neizpildītie šādi pasūtījumi. Saab 2023. gadā nolīga 2.5 tūkst jaunus darbiniekus, kur nu uzņēmuma darbojoties 22. tūkst. darbinieki. Kompānija spēji palielina ieguldījumus, lai apmierinātu savu klientu pieprasījumu.

Kompānijas P/E rādītājs atrodas pie 37.8, bet nākamo 12 mēnešu peļņas – pie 30.5. Tas nav zemu un, neskatoties, ka kompānijas izskatās labi, pastāv risks pārmaksāt.

Šķiet, ka liela daļa investoru gaida spēcīgu izaugsmi nākotnē un pagaidām ir gatavi par to maksāt vairāk jau tagad. Saab arī rosinājusi šogad dividendēs izmaksāt 6.40 kronas par akciju (tas saveido dividenžu ienesīgumu teju 0.7% apmērā).

No 2023. līdz 2027. gadam (ieskaitot) Saab sagaida pamatdarbības pārdošanas pieaugumu par aptuveni 15% gadā. Tā arī lēš, ka tās peļņas pieaugums būšot straujāka nekā apgrozījuma pieaugums.

Rezumējot – ir pieņemts lēmums atvēlēt 5% portfeļa katrai no šīm divām akcijām. Nedaudz pa nerviem sit tas, ka šāds lēmumus nācis tik lēni. Patiesībā arī šis rakstu gabals tika sagatavots aptuveni ap marta vidu. Kopš tā laika Rheinmetall akcijas cena palēkusies par 11% un Saab – par 7.2%. Tas ir nemaz nerunājot par brīdi, kad bija vēlme iegādāties šādu šīs nozares ETF (kas netika novests līdz savam finālam) un vēl pat krietni agrākajiem periodiskajiem spriedumiem par šo perspektīvo nozari. Iespējams, citi investori no tā var izvilkt kādu mācību.

Jau esmu spriedis, ka pasaule pārskatāmā termiņā dzīvos paaugstinātas spriedzes apstākļos. Karsts karš nu ir Eiropā un Tuvajos Austrumos.

Konvenciāls karš - iespējams pat lielvalstu - iespējams, ir viena no šī laikmeta nozīmīgākajām stratēģiskajām izmaiņām. Bez Krievijas iezīmējusies, piemēram, asa Ķīnas un Rietumvalstu pretstāve (nav izslēdzams Ķīnas karš par Taivānu). Jau tuvākajā laikā draud eskalēties arī situācija tuvajos Austrumos.

Var sagaidīt, ka turpināsies tā saucamā deglobalizācija, kur Rietumu ietekmi arvien mēģinās sagrauzt tiem pretī stāvošās un pat klaji naidīgās valstis. Pašām Rietumvalstīm kaut kas tam ir jāliek pretī - drošība ir viena no pamatvajadzībām.

Saskaņā ar Starptautiskā Stratēģisko pētījumu institūta datiem, globālie tēriņi aizsardzībai pagājušajā gadā, pieaugot par 9%, sasniedza rekordu - 2,2 triljonu ASV dolāru apmērā, kur Eiropā tie pieauga līdz 388 miljardiem ASV dolāriem. Tas ir kopš Auksta kara nepieredzēts līmenis.

Vēl viens no šīs nozares piesaistes faktoriem investoriem varētu būt tas, ka tajā ir augstas kvalitātes uzņēmumi. Ieroči ir specializēti izstrādājumi, kur kvalitāte ir svarīgāka par cenu. Attiecīgi šķēršļi ienākšanai šajā tirgū ir augsti (šo inovāciju kontekstā gan var vērtēt arī negatīvi), padarot biznesu visai stabili pelnošu, ja pieprasījums ir liels. Šādu uzņēmumu panākumiem tagad var būt ierobežota saķere ar makroekonomisko situāciju. Vēl viens no veidiem, kā uztvert Eiropas aizsardzības akcijas, ir hedzēšanās pret ģeopolitisko risku.

Risks šādiem ieguldījumiem ir kādu saulaināku scenāriju piepildīšanās pasaules ģeopolitikā. Pagaidām tas neliekas ticami. Īsti nesaskatu, ka šādas kompānijas pat, ja brīnumainā kārtā pieklust aktuālie šā brīža karstie konflikti, pārstātu būt aktuālas. Sniega bumba te jau pati ripo no kalna lejā, un aktuālās tendences tik ātri nemainīsies. Šajā ziņā neesmu diez ko liels optimists.

Protams, arī pavisam negatīvie scenāriji -, kad Krievija sāk karu, piemēram, arī Baltijā - šejienes vietējiem investoriem, ņemot vērā fizisko to novietojumu, būtu ārkārtīgi drūmi.

Droši vien viens no nozīmīgākajiem riskiem šādiem ieguldījumiem ir saistīts ar novērtējumiem. Ja kompānijas nespēs attaisnot investoru visai lielās cerības, to akcionāri kļūs nervozi. Jebkuras norādes uz to, ka drošības situācija sāk atslābt, var pīšļos triekt varenos pieņēmumus par ilgtermiņa šādu uzņēmumu perspektīvām. Šis ir visai ievērojams risks, ko būtu jāņem vērā.

Jebkādu militārās nozares uzņēmumu akcijas, es uzņemos visai lielu politisko risku. Jeb sasolīt var daudz un varbūt kaut ko tagad pat var arī braši viļņveidīgi pasūtīt. Šo dilemmu aprakstījis arī Investoru Klubs. Kompānijām jāriskē vai nu tagad (veicot ievērojamas investīcijas ražošanas paplašināšanā) vai arī jāgaida līdz tiek saņemtas dzelžainas šādas garantijas no Rietumvalstu valdībām, kuras pēdējos desmitus gadus drīzāk ir pavadījušas, lai to vien darītu, kā cirptu savus aizsardzības budžetus. Var teikt, ka situācija, protams, ir mainījusies. Tomēr risks ir - varbūt galu galā - ne tik ļoti.

Jāsaka, ka kaut kā padīvaini tagad izskatās ASV militārie lieluzņēmumi. ASV politiskais haoss sācis darīt savu, kur kādas spekulācijas par agrāk neiedomājamām mazāk dzelžainām ASV saistībām ar NATO nebūt nav nākušās par labu šīs valsts ieroču ražotāju akcijām.

Šķiet, ir daudzmaz skaidrs, ka Eiropa droši vien priekšroku dos saviem vietējiem ražotājiem. Šī ir viena no ļoti retajām jomām, kur Eiropas akcijas pēdējā laikā ir spējušas izgriezt pogas ASV. Protams, no otras puses, kāds varētu teikt arī, ka ASV šajā jomā, putekļiem nosēžoties, tagad tiek piedāvā atlaides un vērtību. Lai nu kā – vismaz tagad ASV aizsardzības uzņēmumi daļēji sāk laist gar degunu Eiropas un pat globālo militāro tēriņu uzplaukumu.

Skaidri ir redzams, ka Eiropas šīs akcijas piedzīvojušas renesansi uz Krievijas sāktā kara fona. Tomēr to atbalsta arī kopējā ģeopolitiskā situācija un neskaidrība par ASV. Ar tā paša Rheinmetall produkciju jāaizbāž caurumi, kas rodas ASV drošības garantijām izskatoties mazāk pārliecinošām. Jeb – lai cik tas izklausītos neprātīgi, labāk ir mēģināt būt gatavam jebkam.

Pasaules izmaiņas ir uz palikšanu – lai arī kas rudenī notiktu ASV prezidenta vēlēšanās. Tā paša Baidena vadībā nopietns signāls ASV izolacionismam bija tās Afganistānas pamešana (nemaz nerunājot par veidu, kā tas tika izdarīts). Eiropai un tās ieroču piegādātājiem ir smagi un ilgi jāstrādā, lai aizpildītu nepilnības. Process nebūs gluds, un daži industrijas speciālisti (piemēram, Dassault Aviation vadība ) brīdina, ka pārbirokratizētās Eiropas aizsardzības kapacitātes un varēšanas uzbūvēšana no tik noslaistās stadijas un aizmirstības (te var piebilst, ka šādi ieguldījumi tika nozākāti kā neatbildīgi (tādējādi tie pat tika sludināti kā nevēlami, kas, manuprāt, vienkārši ir noziegums pret sabiedrībām (varbūt pat apzināts)) var pieprasīt desmitiem gadus. Tiek norādīts uz lēno Eiropas lēmumu pieņemšanas procesu, piemēram, tiek paustas bažas, ka Eiropas birokrāti drīzāk var tagad aizrauties ar vēl jaunu birokrātu armiju un regulējumu radīšanu pirms reālu armiju un ieroču radīšanas.

Eiropai arī ilgtermiņa problēmas radot salīdzinoši dārgā enerģija un dažādu citu agrāko lēmumu un procesu sekas, kad valdībām ir lieli parādi, ekonomikas izaugsme ir zema, sabiedrības noveco, mainās to vērtības un ražotājiem ir aktuālas stabilu to pašu izejvielu piegāžu problēmas un vērojams kvalificēta darbaspēka trūkums. Šajā ziņā var mēģināt teikt, ka ilgākā termiņā, ja beidz ākstīties ASV politiķi, ASV šādi ražotāji, iespējams, izskatās daudz labāk. Būtībā Eiropā šīs nozares veiksmei ilgākā termiņā nepieciešamas ļoti plašas pārmaiņas – reāla domāšanas nomaiņa (un cik daudz tas prasīs?), kur tikai varbūt pie briesmām un pavadošās birokrātu nosacīti sākotnējās brašās mētāšanās var vārdiem, tas notiks. Bez tā arī Eiropas šā brīža aizsardzības akciju izcilā performance var izrādīties tikai mazs izņēmums.

No otras puses, par ļoti skaidra darāmā darba esamību tik maksātspējīgā reģionā sūdzēties arī tā kā nevajadzētu. Var arī paspekulēt nedaudz tālāk -, ka Eiropas militārās rūpniecības panākumi kādā brīdī palīdzēs plaukt arī inovācijām reģionā, sagaidot kādus tehnoloģiskos jauninājumus (kurus varēs attiecināt uz civilo pasauli).