Mums biržas kotācija ir bijusi ielikta šūpulī

Negribu būt garlaicīgs! Tā vienmēr ir interesanta tēma, runājot pie vīna glāzes vai tējas krūzes. Tīri no investīciju veikšanas viedokļa, es gan īpaši par to nedomāju. Man šķiet, ka šī situācija īpaši neatšķiras no jebkuras citas - vienmēr pastāv kādi īstermiņa satricinājumi, riski un neskaidrības. Tomēr mēs tāpat varam būt droši, ka pasaules ekonomika ilgākā termiņa turpinās attīstīties. Tādēļ arī kapitāla tirgi nešaubīgi dos labu atdevi ilgākā laika periodā.

Es neuzskatu, ka vispār ir kāds labs vai slikts brīdis, lai investētu. Pareizāk sakot, nevienam nav dots to zināt iepriekš. Mums, lai to saprastu, ir jābūt pietiekami pieticīgiem. To, vai šis būs bijis labs vai slikts brīdis, mēs varēsim pateikt tikai retrospektīvi, kad mēs redzēsim kritumus un cenu pīķus.

Mazināt konkrētā brīža risku var ar laika diversifikāciju – investējot regulāri, pakāpeniski un sistemātiski. Tas ir tas veids, kā lielākajai daļai cilvēku būtu jāveido savi uzkrājumi. Tādā veidā tiek izslēgta labā vai sliktā brīža risks. Savukārt apsēstība ar labā un sliktā brīža ķeršanu bieži vien noved pie tā, ka akcijas tiek pirktas strauji augošā tirgū īsi pirms korekcijas. Savukārt tās tiek pārdotas lejupslīdošā tirgū, iespējams, īsu bīdi pirms apakšējā cenu sliekšņa sasniegšanas. Pietiekami daudziem cilvēkiem, kuri ķer šādus brīžus, šāda pieredze ir. Varbūt vienīgi viņi kautrējas par to runāt.

Daudz filozofēt par labo vai slikto brīdi nevajadzētu, un mans ieteikums būtu sākt investēt un darīt to regulāri un sistemātiski. Gadīsies, ka kaut kas tiek nopirkts cenu pīķī, bet tas pats attieksies arī uz tirgus korekciju, un tad viss izlīdzsvarosies. Attiecīgi jebkurš brīdis, manuprāt, ir uzskatāms par vienlīdz labu, lai, ieguldot kapitāla tirgū, sāktu veidot savus uzkrājumus.

Absolūti. Te karš, te vēlēšanas kādā valsī. Absolūta miera jūra un pilnīga pārredzamība nav bijusi nekad. Vienmēr liekas, ka šī situācija ir īpaša, piemēram, daudz nenoteiktākā, ja salīdzina ar to, kas jau ir bijis, lai gan tā patiesībā nav.

Protams, tas ir atkarīgs no tā, ko cilvēks meklē. Ja meklē adrenalīnu, var izlēkt ar izpletni vai aiziet uz kazino. Var arī nopirkt viena konkrēta uzņēmuma akcijas par visiem saviem brīvajiem līdzekļiem. Tomēr, ja meklējat prognozējamāku atdevi no kapitāla tirgus, tad labākais un arī vienkāršākais veids kā to izdarīt, nodrošinot diversifikāciju, ir indeksu fondu iegāde. Domāju, ka tas būtu piemērots 90% neprofesionālajiem investoriem. Diversifikāciju, protams, var sasniegt arī sarežģītākā ceļā, piemēram, kad tiek veidots portfelis ar savu konkrēto pieeju no dažādām nozarēm. Tomēr to cilvēkam bez pieredzes finanšu jomā izdarīt būs grūtāk. Veidojot portfeli, jāapzinās arī investīciju horizonts. Ja ieguldāt uz ļoti ilgu laiku, tad tās ir akcijas vai pārsvarā akcijas. Savukārt, ja termiņš ir īsāks, tad tas būtu jālīdzsvaro arī ar fiksēta ienākuma vērtspapīriem.

Es gan nebūt nesaku, ka saprātīgas daļas no brīvajiem līdzekļiem ieguldījumi konkrētos uzņēmumos būtu kāda muļķība. Domāju, ka daudzos gadījumos cilvēki iegulda konkrētā uzņēmumā pat ne finanšu apsvērumu rezultātā. Var arī ticēt pakalpojumam, biznesa modelim, idejai, uzņēmuma vērtībām un tādēļ ir vēlme to atbalstīt.

Šaubos, ka Tesla akciju pircēji pirms 10 gadiem domāja, ka tas būs triljons dolāru uzņēmums. Viņi drīzāk domāja par zaļāku dzīvesveidu un par izmaiņām transporta līdzekļu tirgū. Daudzi ieguldīja idejā.

Ja šāds investors ir arī uzņēmuma klients, tad varbūt ir arī labāka izpratne par tā biznesa modeli.

Latvijā ir privilēģija, ka varam labāk saprast šeit esošos uzņēmumus un izdarīt informētākas izvēles, ja salīdzina ar investoriem no citurienes. Tāpēc es neteiktu, ka atsevišķu akciju izvēle būtu kaut kas nepareizs. Tomēr to vajag darīt saprātīgi un nepārspīlējot. Nekad neieteiktu visu naudu likt uz vienu vai dažiem uzņēmumiem.

Tas ir labs, dziļš filozofisks jautājums. Tas ir interesants gan pie vīna glāzes, gan pēc būtības. Ja mēs iztēlojamies absurdu pasauli, kur nav neviena analītiķa, un visi tikai pasīvi investē kādos indeksu fondos, tad droši vien iestātos visai liels haoss. Respektīvi nav neviens, kas uzdod āķīgus jautājumus un iedziļinās bilancēs, finanšu rādītājos un nākotnes izaugsmes perspektīvās. Ja uzņēmums ir iekļuvis kādā indeksā, tad tam vairs ne par ko nav jāuztraucas. Var rēķināties, ka vienmēr kāda daļa no pasaules savu kapitālu ieguldīs šādās akcijās.

Tas gan ir utopisks scenārijs, un tā nekad nenotiks, jo tirgus mehānismi to noregulēs. Šādā gadījumā parādīsies kādas arbitrāžas iespējas aktīvajiem pavaldītajiem, ja pasaule sāks nosliekties šajā virzienā. Mēs vēl esam ļoti tālu no tā. Lai arī pasīvajai investēšanai pēdējos gados ir bijis uzvaras gājiens, joprojām lielākā daļa no pasaules naudas tiek aktīvi pārvaldīta.

Kaut kādā mērā var teikt, ka pasīvie pārvaldnieki gūst labumu daļēji uz aktīvo pārvaldītāju rēķina. Tomēr, ja man ir jādod padoms mazam, neprofesionālam investoram, tad sacenšanās ar Volstrītas haizivīm diez vai ir tas gudrākais scenārijs, ko īstenot. Var paveikties - tāpat kā kazino. Tomēr ilgākā termiņā, ko pamato arī statistika, diez vai izdosies regulāri apspēlēt tirgus vidējās atdeves.

Tehnoloģijas spēlēs arvien būtiskāku lomu. Arī Indexo ir “robo-padomnieks”. Vadoties pēc investora plānotā laika līdz pensijai, var izvēlēties tam uzticēt līdzsvarot īpatsvaru starp akcijām un obligācijām. Jaunākiem cilvēkiem tās būs tikai akcijas. Tuvojoties pensionēšanās vecumam, obligāciju īpatsvars pieaugs.

Tehnoloģijas turpinās padarīt investēšanu vienkāršāku un lētāku. Noteikti mazināsies starpniecības izmaksas, ja tie būs automatizēti procesi. Attiecīgi, samazinoties starpniecības izmaksām, lielāka daļa no tirgus pieauguma nonāks pie gala investora. Tādā ziņā tehnoloģijas spēlēs nozīmīgu pozitīvu lomu.

Fundamentāli gan nekas nemainīsies. Fizikas likumi būs tie paši arī pēc 100 gadiem. Respektīvi - investori varēs pelnīt nevis tāpēc, ka būs kāda viltība, kad ar tehnoloģiju palīdzību varēs apmuļķot tirgu vai izspiest kādu virspeļņu, bet tāpēc, ka pasaules ekonomika turpinās attīstīties.

Jā, tas ir tāds miljona dolāru jautājums. No vienas puses par uzkrājumiem var teikt, ka tie ir fantastiski. Rezidentu noguldījumu apjoms ir virs 16 miljardiem eiro, no kuriem deviņi miljardi ir privātpersonām. Pēdējos gados šie uzkrājumi ir auguši. Kredītos ir izsniegti 12 miljardi, kas nozīmē četru miljardu pārpalikumu. Tātad uzkrājumi ir, lai gan viņu turēšana banku kontos droši vien nav tā labākā un pareizākā izvēle. Tas droši vien liecina par to, ka ne viss ir ideāli - cilvēki neiegulda pienācīgi, un droši vien tās tradīcijas būtu kaut kādā veidā jālauž.

Kā to izdarīt? Daudz par to ir diskutēts. Kāda “sudraba lode” man tam droši vien nebūs. Arī Roma netika uzcelta vienā dienā un ir jāturpina iesāktais. Ir jārada jauni piedāvājumi biržā – jābūt kādiem veiksmes stāstiem, kur cilvēki ir ieguldījuši un veiksmīgi nopelnījuši. Tas viss varētu dot kādu pozitīvu virzību un mainīt esošās tradīcijas.

Es arī uzskatu, ka Latvijai vajadzētu kotēt biržā vienu vai vairākus no valstij piederošajiem uzņēmumiem. Tas būtu pozitīvs stimuls gan tirgus likviditātei un interesei par to, gan tas palīdzētu pašiem šiem uzņēmumiem kļūt neatkarīgākiem, labāk pārvaldītiem un mazāk politiski ietekmējamiem.

Varbūt līdz šim pietrūka arī mediji, kas profesionāli vērtētu notikumus biržā. Investorukluba parādīšanās arī ir viens pozitīvs solis.

Vēl es esmu novērojis, ka, sniedzot draugiem un paziņām kādu padomu, cilvēki samulst par kapitāla pieauguma nodokli. It kā to var vienkārši risināt, bankās atverot investīciju kontu. Tomēr, beigās izņemot šo naudu, visi samulst un vaimanā, ka ir grūti sarēķināt šo nodokli. Mazajam investoram tas var būt visai komplicēti. No investīciju konta tiek pirkts un pārdots un var rasties apjukums par to, kā tur viss īsti bija. Nodokļi ir jāmaksā, bet varbūt te varētu būt kāda vienkāršāka pieeja.

Kopumā Latvijā ir moderna un laba sistēma, un tāda tā ir bijusi kopš ieviešanas. Bet diemžēl tā līdz nesenajai pagātnei nav pietiekami labi darbojusies. Līdz Indexo ienāca tirgū 2017. gadā, Latvijā bija visaugstākās komisijas OECD valstīs un attiecīgi arī vienas no sliktākajām atdevēm. Pēc Indexo ienākšanas uzdrošinos teikt, ka pat tie, kas nav mūsu klienti, ir bijuši ieguvēji. Komisijas ir kritušas, konkurence ir izprovocēta. Mēs varbūt bijām konfrontējoši, bet tas atdzīvināja diskusiju un pievērsa cilvēku uzmanību tam, kur un kā tiek pārvaldīta viņu pensiju nauda. Visi tirgū ir sapurinājušies, un arī atdeves kopumā ir uzlabojušās. Daudzi no konkurentiem, kas mūs sākumā nežēlīgi kritizēja, paši nu ir ieviesuši līdzīgus pasīvās investēšanas piedāvājumus.

Nav arī tā, ka viss būtu tikai labi. Ir arī šausmas, kas turpinās. Tāds uzskatāms piemērs ir Swedbank 2. pensiju līmeņa fonds Dinamika, kas ir lielākais šāds fonds ar pāri par miljardu aktīviem. Tā atdeve sistemātiski turpina būt neizskaidrojami vāja. Manuprāt, to nevar izskaidrot vien ar neveiksmi. Tur droši vien ir kādi citi zemūdens akmeņi, kā šī nauda tiek ieguldīta un pārvaldīta. Pēdējos gados tirgus ir bijis ļoti pretimnākošs, un labi nopelnīt nav bijusi nekāda māksla. Labi, pēdējos mēnešos ir korekcija, lai gan līdz tam spēle ir bijusi vienos vārtos. Pagātnes atdeve, protams, nav labs veids, kā izdarīt secinājumus par nākotnes rezultātiem. Tomēr dažos gadījumos, kur tā sistemātiski un ilgstoši ievērojami atpalikusi no tirgus vidējiem rādītājiem, būtu pamats uzdot jautājumus.

Aktīvu pārvalde ir apjoma bizness. Domāju, ka komisijas varētu turpināt samazināties. Pieaugot mūsu aktīvu apjomam, mēs turpināsim samazināt komisijas. No otras puses, ļoti īsā laikā esam nogājuši ļoti garu ceļu. Ja 2017. gadā vidējās komisijas bija pie 2%, tad tagad visos gadījumos runājam par “nulle komats”. Tomēr iespējas šīm komisijām sarukt tālāk saglabājas, lai gan tik straujš to kritums vairs nebūs. No 0.5% tās var sarukt vien nedaudz un būtisku ietekmi uz pensiju plānu atdevi tas vairs neatstās.

Vēl viena lieta ir tas, ka tiešās komisijas jau ir zemas. Bet ir arī izmaksas, kas netiek tiešā veidā atklātas un parādītas. Ir dažādas starpniecības, valūtu maiņas, pirkšanas un pārdošanas darījumu izmaksas. Ja pensiju fonda līdzekļi tiek ieguldīti citos fondos, tad tur ar ir kāda komisija. Respektīvi - ir paša pārvaldnieka publiski atklātās izmaksas un tad ir vēl pārējās komponentes, kas tām nāk klāt. Esam centušies komunicēt par šīm kopējām izmaksām, kas tiek paņemtas no fonda atdeves. Esam par to mudinājuši atklātāk runāt arī konkurentus. Diemžēl gan šajā ziņā atsaucība nav bijusi, kur parasti tiek norādīts, ka tiem šādas slēptās komisijas nav. Protams, ka ir. Protams, ka katra brokera transakcija vai valūtas maiņa kaut ko maksā.

Domāju, ka lielāks potenciāls ir optimizēt nevis tiešās komisijas, bet, atklāti runājot par netiešām komisijām, mazināt tās. It kā pārvaldniekam jau nav tiešas motivācijas to darīt, jo par tām samaksā klienti. Labam pārvaldniekam gan būtu jācīnās, lai arī šīs netiešās komisijas tiktu mazinātas.

Lielākā daļa manas naudas ir kapitāldaļās vairākos uzņēmumos. Ir arī nekustamie īpašumi, lai gan tos izmantoju pats, un varbūt tie nebūtu uzskatāmi par investīciju objektiem. Esmu viens no lielākajiem Indexo akcionāriem, kas ir būtiskākais mans ieguldījums. Esmu ieguldījis arī vietējo biržā kotēto uzņēmumu akcijās. Summas nav lietas, bet tas ir ticot attīstībai un solidarizējoties ar citiem emitentiem.

Lai arī man ir 50 gadi, es joprojām uzskatu, ka esmu gana jauns, lai 2. pensiju līmenim izmantotu Indexo 100% akciju plānu. Tāpat pilnībā es izmantoju trešā pensiju līmeņa nodokļu priekšrocības. Nodokļu atlaides ir labs veids, kā veidot uzkrājumus jebkuram, kurš to sāk. Kad šīs nodokļu atlaižu iespējas ir izsmeltas, tad var ieguldīt arī papildus.

Indexo man ir bijis dzīves veiksmīgākais ieguldījums. Ne tikai finansiāli. Tas ir bijis izdevīgs arī emocionāli, jo ir lepnums un gandarījums par paveikto. Domāju, ka esam devuši tādu sociālu pozitīvu ieguldījumu, kur ieguvēji bijuši gan Indexo akcionāri un klienti, gan plašāka daļa sabiedrības.

Protams, man ir bijušas arī uzņēmējdarbības neveiksmes. No tā droši vien nevajag baidīties vai ar to pat vajag rēķināties. Psiholoģiski ir jābūt gatavam tolerēt to, ka ne katra investīcija būs veiksmīga.

Tomēr mana galvenā kļūda, ja runā par uzkrājumu veidošanu, ir tā, ka sistemātiski to esmu sācis darīt pārāk vēlu. Zinu, ka tā būs tāda saucēja balss tuksnesī... Bet mudinātu jaunus cilvēkus kādus uzkrājumus veidot jau no pirmās algas. Arī nelielas summas ieguldītas 30-40 gadu laikā darīs brīnumus. Sākot krāt agrāk un to darot regulāri, pensijai var sakrāt pat vairāk nekā, ja uzkrājumi tiek veidoti vēlāk un tam tiek uzreiz atvēlētas lielākas summas. Respektīvi - savlaicīgi 10 gadi var nospēlēt lielāku lomu, nekā kāds spurts pirms pensionēšanās.

Protams, es atceros, kāds biju pats, kad man bija 20 gadi. Tad droši viens šādā padomā ieklausījies nebūtu.

Vēl viena kļūda – sevišķi agrāk – man ir bijusi tāda nervoza reaģēšana uz tirgus svārstībām. Te var atgriezties pie intervijas sākuma un labā brīža ķeršanas. Tas parasti ne pie kā laba nenoved. Tikai retrospektīvi mēs zinām, kad kaut ko vajadzēja pirkt un kad – pārdot.

Ja mēs runājam pa finanšu investēšanu, tad 90% gadījumos sekošana indeksam mazajam investoram būs vispiemērotākā. Ja iet ārpus tā ar kādiem papildu ieguldījumiem, tad tā ir diversifikācija vai tādu summu ieguldīšana, kuru iespaidā nezaudēsiet naktsmieru, ik pa piecām minūtēm skatoties, vai kaut kas ir pakāpies vai nokrities. Labs iemesls ir arī kādas idejas atbalstīšana. Tie var būt arī ieguldījumi nozarē, kuras biznesa modeli pats ļoti labi pārzināt. Tāpat tie var būt uzņēmumi, kuri ir tuvumā un kuru pakalpojumus izmantojat, jo tad var būt lielāka izpratne par šo biznesu. Tas nozīmētu sava veida legālu insaideru informāciju. Tāpat tas var būt saistīts ar specifiskās zināšanām. Piemēram, ja esat studējis kodolfiziku, tad kodolreaktora ražotājā, iespējams, varēsiet izdarīt labāku investīciju, nekā kāds cits.

Es laikam esmu pārāk vecmodīgs. Es to nesaprotu. Un, ja es to nesaprotu, tad es tur nepiedalos. It kā šīs tehnoloģijas tika radītas, lai spētu risināt kādus decentralizētus norēķinu jautājumus. Tomēr tas nav veids, kā šī tehnoloģija šobrīd tiek pielietota. Tas ir kļuvis par tādu kā mūsdienu zeltu, kuram nav pašam savas definējamas vērtības. Vērtība ir vairāk balstīta uz tirgus sentimentu. Tas nav kā ražojošs uzņēmums, kurš ievieš jaunus produktus, palielina tirgus daļu, audzē ieņēmumus, šādā veidā palielinot savu vērtību. Es neredzu, ka digitālie aktīvi risinātu kādu problēmu vai viņiem būtu kāds vērā ņemams racionāls pielietojums. Gluži pretēji – tas ir pat milzīgais enerģijas patēriņš, kur daudzos gadījumos tā videi ir patiesībā nedraudzīga tehnoloģija.

Šķiet, bitkoina rakšanas elektrības patēriņš bija pielīdzināms visas Zviedrijas elektrības patēriņam. Manuprāt, bīstamība ir tajā, ka daudzi pandēmijā uzreiz sākuši ar šo tirgu un, pārliecinoši saucot to par investēšanu, diez vai īsti apzinās risku.

Ja ir pieprasījums, tad arvien lielāks rodas arī starpnieku piedāvājums. Tomēr es no šī visa atturos. Var diskutēt, vai Tesla spēs attaisnot savu tirgus vērtējumu. Tam var meklēt arī kādus racionālus pamatojumus. Bet tas, kādēļ kriptovalūtai ir viena vai otra vērtība, ir tīri ticēšanas jautājums.

Ir viena obligātā literatūra: The Little Book of Common Sense Investing. Šo grāmatu sarakstījis Džons Bogls (John Bogle), kurš ir Vanguard dibinātājs un pasīvās indeksu investēšanas pamatlicējs. Pat, ja jūs ienīstat pasīvo investēšanu, tad būtu vērts šo grāmatu izlasīt, lai saprastu, ko domā ienaidnieki. Šī grāmata ir acis atvērošana un vienkārši uztverama. Es personīgi to izlasīju divās-trīs dienās. Domāju, ka pat cilvēki, kas nav strādājuši finanšu sektorā, spēs to izlasīt un uztvert galvenās idejas. Šī ir obligātā literatūra katram, kas grib kaut kur investēt.

Indexo jau kopš pirmās dienas ir bijis teju publisks uzņēmums. Piesaistījām kapitālu nevis no vienām, divām vai trijām rokām, bet Indexo ir 33 sākotnējie akcionāri. Savukārt šobrīd tie ir vairāk nekā 50 akcionāri. Tādējādi tā jau šobrīd ir tāda kā miniatūra publiska kompānija. Mums biržas kotācija ir bijusi ielikta šūpulī, un nekad nav bijis jautājums par to “vai”. Jautājums ir bijis par īsto brīdi, kad šis solis tiktu sperts. Tagad mums pārvaldīšanā ir aktīvi gandrīz pusmiljarda eiro vērtībā, gandrīz 70 tūkstoši klienti, vairāk nekā 60 darbinieki. No pirmās dienas esam arī FKTK uzraudzīts uzņēmums ar kvalitatīvu un caurspīdīgu pārvaldību, ko noteicis arī lielais akcionāru skaits.

Ejot uz priekšu, gribam sniegt iespēju mūsu klientiem pievienoties akcionāru pulkam un gūt labumu no uzņēmuma tālākas izaugsmes. Tāpēc grasāmies iet tieši šo IPO ceļu. Uzņēmums šādā veidā cer iegūt vairākus tūkstošus vēl dedzīgākus Indexo atbalstītājus. Tas viss sakrīt arī ar mūsu nākamo lielo attīstības plānu – bankas izveidi.

Viens ir tas, ka, domāju, ka pēc Indexo akcijām būs liels pieprasījums, un tās būs sava veida deficīts. Kas man ļauj tā uzskatīt? Pirmais iemesls ir, ka esam konsultējušies ar visiem mūsu akcionāriem un jūtam lielu atbalstu. Sākotnējās indikācijas liecina, ka mūsu akcionāri pat būtu gatavi pilnībā izpirkt jauno akciju laidienu piecu līdz sešu miljonu eiro apmērā. Tas nozīmē, ka kapitālu mēs varētu piesaistīt, neejot šo biržas ceļu. Tomēr mēs iesim IPO ceļu un gatavojamies rezervēt nozīmīgu kvotu mazajiem investoriem un primāri – mūsu klientiem.

Kāpēc Indexo akcionāri ir gatavi izpirkt jauno akciju laidienu? Tāpēc, ka Indexo ir veiksmīgs un pelnošs uzņēmums – tas kopš sava pirmā darbības gada ir straujāk augošais pensiju pārvaldnieks Latvijā. Pagājušajā gadā vien tam pievienojušies vairāk nekā 16 tūkst. klienti, un aktīvu pārvaldīšanā apjoms ir pieaudzis gandrīz par 200 miljoniem eiro.

Aptaujas liecina, ka Indexo zīmols ir labi zināms un pozitīvi uztverts. Papildu jau mūsu esošajiem klientiem Latvijā, vēl ir 150 tūkst. tādi cilvēki, kuri ir pozitīvi noskaņoti par sadarbību ar Indexo, bet viņiem pietrūkst pēdējais grūdiens tās uzsākšanai. Pie tam šādu cilvēku skaits turpina augt.

Arī pēc IPO mēs varam iegūt vairākus tūkstošus Indexo vēstniekus, kas tālākā izaugsmē var palīdzēt, piemēram, ja tie mudinās savus radus, draugus un paziņas izmantot uzņēmuma pakalpojumus.

Arī no klienta viedokļa – ja tu maksā komisiju nosacīti pats sev, tad varbūt arī tās lielums ir mazāk svarīgs. Tēlaini izsakoties, kļūsti pats par savas pensijas pārvaldnieku, ja esi akcionārs uzņēmumā, kas to pārvalda!

Turklāt bez šī visa ir arī bankas ideja, kam arī būtu jādod nozīmīga papildus vērtība.

Te es diemžēl nevarēšu būt ļoti konkrēts un nosaukt to, kurā datumā un kādā secībā mēs sāksim piedāvāt kādus pakalpojumu. Pirmais solis ir licences saņemšana, kam ir nepieciešama ECB un FKTK piekrišana. Tas pats par sevi ir apjomīgs darbs. Pēc licences saņemšanas mēs sāktu ar privātpersonu apkalpošanu, vēlāk attīstot arī piedāvājumu uzņēmumiem.

Mēs redzam, ka Latvijas finanšu sektorā ir ierobežota konkurence un nav adekvāts kredītu piedāvājums salīdzinot ar eirozonas un, piemēram, Igaunijas rādītājiem. Latvijā ir vismaz četru miljardu eiro kredītu deficīts, no kura daļa būtu gan attiecināma uz privātpersonām, gan uzņēmumiem. Tā ir minimālā summa, lai Latvija izskatītos kaut cik normāla eirozonas valsts, raugoties uz kredītiem pret iekšzemes kopproduktu, uz kredītiem pret iedzīvotāju ienākumu līmeni, kredītiem pret noguldījumiem un citiem šādiem rādītājiem.

Dažādos salīdzinājumos, protams, iegūsim atšķirīgus skaitļus. Tomēr tas vidējais secinājums - lai Latvijas banku sektors būtu daudz maz normāls, tie ir vismaz četri miljardi (eiro) papildus kredīti. Iespraucoties šajā tirgū un izmantojot kaut vai nelielu daļu no šīs iespējas, Indexo bankas piedāvājums jau varētu būt rentabls. Igaunijas LHV ir viens iedvesmas objekts. Arī viņi savu darbību sāka ļoti līdzīgi – kā 2. pensiju līmeņa pārvaldnieks, pēc tam pakāpeniski paplašinot savu biznesu un kļūstot par vienu no lielākajiem finanšu nozares spēlētājiem mūsu kaimiņvalstī.