Ar lāci gatavi pakauties insaideri

Līdz šim pie šā gada akciju cenu planēšanas zemāk uz visu globālo izaicinājumu fona varēja runāt par tādu situāciju, kad arī kompāniju iekšējās informācijas turētāji īsti neatrod drosmi uzpirkt savu uzņēmumu akcijas. Arī tas daļēji stiprināja pārliecību, ka akciju izpārdošana šoreiz varētu būt nopietnāka. Tomēr maija otrā daļa šajā ziņā, šķiet, šādu tendenci būs pārtraukusi, ja ne iezīmējusi veselu pagrieziena punktu.

Piemēram, insaideru tirdzniecības informācijas apkopotāja Washington Service dati pagājušonedēļ liecināja, ka kompāniju vadītāji un citi augstu stāvoši korporatīvie “virsnieki” savu stūrēto uzņēmumu akcijas maijā varētu būt uzpirkuši vairāk, nekā pārdevuši. Washington Service apkopotais insaideru akciju pirkšanas pret pārdošanas kopējais darījumu koeficents maija otrajā daļā ASV publiski kotētajiem uzņēmumiem uzņēmumiem atradies pie 1.03. Piemēram, vēl aprīlī tas esot bijis 0.43 apmērā. Savukārt kopš 2016. gada vidējais šis koeficents atrodas pie zemiem 0.46.

Savukārt tādu ASV biržā kotēto uzņēmumu skaits, kuru akcijas insaideri vairāk uzpērk pret tādu uzņēmumu skatu, kuru akcijas šādi investori vairāk tomēr pārdot, maijā palēcies līdz 0.95. Tātad šajā ziņā ir panākta gandrīz paritāte. Pēdējos gados jau teju ierasts, ka šis rādītājs ir vismaz divas reizes zemāks.

Piemēram, Bloomberg raksta, ka šādā gadījumā - ja investoru akciju pirkšana maijā noturēs pārsvaru pār pārdošanu - tas būtu pirmais šāds mēnesis kopš 2020. gada marta, kad sākotnējais pandēmijas šoks atnesa krasu, lai gan ļoti īsu, akciju cenu sabrukumu. Interesanti toreiz bija tas, ka šajā akciju cenu sabrukumā ar savu vadīto uzņēmumu akciju iegādi pamatīgi aktivizējās tieši kompāniju iekšējās informācijas turētāji.

Atskatoties vēsturē, protams, gudri jau mēdz visi, lai gan jāsecina, ka toreizējais insaideru akciju uzpirkšanas vilnis patiešām ļoti precīzi iezīmēja zemāko cenu punktu. Attiecīgi arī tagad vērojamas spekulācijas, ka uzņēmumu insaideri esošās akciju cenas saredz kā pietiekami pievilcīgas, bet nākotni, iespējams, nemaz tik ļoti drūmās krāsās nezīmē, kas arī var būt iezīmējis zemāko cenu punktu (vai vismaz atrašanos tuvu tam).

Piemēram, tie paši Bloomberg eksperti izceļ, ka insaideru akciju uzpirkšanas uzplaiksnījumi saskanēja arī ar 2015. gada un 2018. gada akciju izpārdošanas zemākajiem punktiem. “Investori, kas tagad metušies pārdot akcijas, jo baidās no lejupslīdes, varētu vēlēties padomāt par pirkšanas bumu, kas ir vērojams to cilvēku vidū, kuri ir atbildīgi par ASV biznesa pasauli,” raksta Bloomberg.

Pastāv pieņēmums, ka insaideri parasti vislabāk saprot un tiem ir pati pilnīgākā informācija par procesiem kompānijā. Tā vismaz tam tā arī vajadzētu būt. Līdz ar to cerība ir, ka kompāniju vadītājiem un tiem pietuvinātajām personām ir kāda padziļināta izpratne par uzņēmuma “godīgo” vērtību. Tāpat šādiem tirgus dalībniekiem parasti mēdz būt ilgtermiņa skatījums uz ieguldījumiem savas kompānijas akcijās. Rezumējot - šāda iekšējās informācijas turētāju aktivitāte var liecināt, ka kritumi tiek izmantoti, lai vērtspapīrus iegādātos lētāk, un esošajā tirgū nāk iekšā nosacīti “kvalitatīvi” pircēji jeb daļēji redzams tā saucamās “gudrās naudas”, pie kuras var mēģināt skaitīt klāt arī uzņēmumu insaideru tirdzniecību, virziens (finanšu pasaulē savukārt mazo investoru līdzekļi dažreiz tiek visai augstprātīgi asociēti ar “dumjo naudu”).

No dažiem skaļākajiem gadījumiem var izcelt, ka, piemēram, Starbucks vadītājs Hovards Šulcs (Howard Schultz) maijā šī uzņēmuma akcijas iegādājies vismaz 15 miljonu ASV dolāru vērtībā. Tāpat veselu kalnu ar Intel Corp. akcijām uzpircis šī uzņēmuma vadītājs Patriks Gelsingers (Patrick Gelsinger).

Kāda atruna gan te būtu noteikti jāpieliek tāpat – lai arī kā kādreiz gribētos saredzēt kādu ļoti pārliecinošu tirgus cenu pareģošanas signālu, arī to pašu insaideru pastiprināta akciju pirkšana vai pārdošana ne vienmēr precīzi nosaka kādas akcijas cenas vai to kopuma virzienu. Jāatceras, ka tirgū pilnīgi drošs nav it nekas, un pastāv tikai varbūtības.

Parasti tiek izcelts, ka investoriem jēdzīgāk uzmanību ir pievērst tieši insaideru akciju pirkšanas aktivitātei. Proti, tā vairāk liecina par kompāniju vadību uzticību pašam uzņēmumam (attiecībā pret tā brīža aktuālo cenu) un ekonomikai kā tādai.

Savukārt akciju pārdošana no insaideru puses bieži var saistīties ar personiskiem iemesliem un uzņēmumu vadītāju darba samaksas noteikumiem (to ietvaros, piemēram, tiek regulāri realizētas piešķirtās uzņēmuma akcijas). Lai nu kā – ja daudzi pašas kompānijas vadībā esoši cilvēki pēkšņi metas pārdot sava uzņēmuma akcijas, zināmas aizdomas tas tomēr rada tāpat. Tas var liecināt, ka uzņēmumu, piemēram, valdes locekļi akcijas cenu uzskata par pietiekami augstu, lai fiksētu peļņu. Tāpat tas var liecināt par drūmāku skatu uz ekonomiku un biznesa perspektīvām kopumā. Šādā gadījumā arī uzņēmumu vadība biržas piedāvātās iespējas var izmantot, lai jau laikus atbrīvotos no šādiem saviem vērtspapīriem vēl par daudzmaz labu cenu.

Interesanti ir vēl tas, ka daudzi ASV lielie uzņēmumi šogad aktivizējušies paši savu akciju atpirkšanas frontē. Proti, Birinyi Associates apkopotie dati liecina, ka ASV biržas uzņēmumi kopš janvāra izziņojuši akciju atpirkšanas programmas 666 miljardu ASV dolāru vērtībā. Tas esot teju par 20% vairāk nekā pērn.

Zemākas cenas ļauj nosacīti lētāk uzņēmumiem atpirkt savas akcijas un tādējādi nogādāt naudu atpakaļ investoriem. Tas mazina akciju piedāvājumu un palīdz augt to cenai. Šāda prakse nav nekas nenormāls. Tai gan var sazīmēt ēnas puses. Uzņēmumu vadītāji acīmredzot turpina uzskatīt, ka esošā kapitāla pārdale šādā veidā akcionāriem nesīs lielāku labumu nekā šo līdzekļu reinvestēšana attīstībā. Proti, šāda situācija var liecināt, ka kompānijas īsti neredz veidus, kur savus naudas uzkrājumus ieguldīt.

Dažkārt izcelts, ka kopš iepriekšējās finanšu krīzes Rietumvalstu kompānijas savu akciju atpirkšanai tērējušās milzīgas summas, un šāda prakse ir bijusi viens no ilgā akciju cenu pieauguma (kuru īslaicīgi pārtrauca vien minētais pandēmijas šoks) pīlāriem. Ļoti bieži šajā periodā kritiku izpelnījies tas, ka kompānijas savas akcijas atpirkušas par ļoti augstu cenu. Šāds process izskatās daudz attaisnojamāks brīžos, kad uzņēmuma akcijas nav novērtētas (var spekulēt, ka tam esam tagad pietuvinājušies).