Eirozonas inflācija martā pieauga līdz 7.5%, pārspējot prognozes un uzstādot jaunu rekordu.
Februārī cenas eirozonā 19 dalībvalstīs salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu pieauga par 5.9%. Izaugsmes prognoze martam bija 6.6% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, ziņo Reuters.
Pamatinflācija, ti, inflācija, neņemot vērā svārstīgās degvielas un pārtikas cenas, sasniedza 3.2%.
Cenas pieauga vairāk nekā Eiropas Centrālās bankas noteiktais inflācijas mērķis 2%.
Bundesbank prezidents Joachim Nagel aģentūrai Reuters sacīja, ka inflācijas dati runā paši par sevi. "Monetārajai politikai nevajadzētu palaist garām iespēju savlaicīgi reaģēt," viņš komentēja. Arī Austrijas un Nīderlandes valstij piederošo banku vadītāji aicinājuši paaugstināt procentu likmes, pirms straujais cenu kāpums kļūst nekontrolējams.
Interesē šī tēma? Sāc sekot šiem atslēgas vārdiem un saņem paziņojumus, kad ir pieejams jauns saturs!
Saistītie raksti
Ekonomiskās aktivitātes pieaugums eirozonā palēninājās, jo karš Ukrainā aizgaiņāja pēcpandēmijas pozitīvo ietekmi.
Saskaņā ar februāra datiem inflācija pieauga līdz 5.8%, par 0.2 procentpunktiem pārsniedzot analītiķu prognozes. Kara dēļ martā tā varētu vēl vairāk palielināties.
Inflācija Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) janvārī sasniedza pēdējo četru desmitgažu augstāko līmeni un šobrīd ir 7.5%, savukārt pamatinflācija, neskaitot enerģijas un pārtikas cenas, bet atspoguļojot algu pieaugumu, bija 6%, ASV Federālajai rezervju sistēmai (FRS) sasniedzot 2% mērķa inflāciju. Tomēr, salīdzinot ar ASV, kas uzrāda pārkaršanas pazīmes, eirozonā ir atšķirīga situācija, tāpēc spiediens uz procentu likmju paaugstināšanu ir mazāks.
Pēdējo sešu mēnešu notikumus akciju tirgos varētu raksturot kā izbraucienu amerikāņu kalniņos, kur pārmērīgs investoru optimisms mijas ar bažām un bailēm. Nozīmīga ietekme šādam investoru noskaņojumam bijusi Donaldam Trampam un viņa jaunās administrācijas lēmumiem, kas pamatīgi sašūpojuši diplomātiskās saites, globālo ekonomiku un līdz šim vispārpieņemto lietu kārtību. Turklāt četru gadu prezidentūras termiņš ir tikai pašā starta taisnē. Tāpēc pamatots ir investoru jautājums, tostarp Latvijā - kur šobrīd investēt ir mazākais risks un lielākās peļņas iespējas?