Elīna Kursīte: Ir muļķīgi turēt naudu “zeķē”, labāk pirkt akcijas

Elīnas investīciju pieredze aizsākās ap 2008. gadu, krīzes laikā. Tobrīd viņa bija aizgājusi no darba medijos un par visu beidzamo algu nopirka akcijas. Ja atmiņa neviļ, tie bijuši aptuveni 400 lati. Liels bijis pārsteigums, kad salīdzinoši īsā laikā viss strauji gājis uz augšu un ieguldītā summa trīskāršojusies. Elīna neslēpj, ka tas pat radījis apmulsumu: ko darīt ar tādu naudas daudzumu? Tā nu nolēmusi sekot principam “kas viegli nāk, tas viegli iet”, tāpēc pārdevusi visas akcijas un budžeta versijā mēneša laikā apceļojusi visapkārt pasaulei. Līdz ar to pirmā pieredze bijusi viegla, nesāpīga un ļoti patīkama.

Pēc tam kādu laiku ierobežoto finansiālo iespēju dēļ Elīna ieguldījumus neveica, taču šobrīd jau atkal sevi var uzskatīt par regulāru ieguldītāju. Studējot doktorantūrā, Elīna ik mēnesi saņem 140 eiro stipendiju, un to visu, vairāk vai mazāk regulāri, iegulda akcijās. Tāds arī ir viņas ieteikums citiem: “Manuprāt, ieguldot akcijās un fondos, jārēķinās, ka tur jāiegulda nosacīti liekā nauda, jo to var arī zaudēt. Es pati pieturos pie šāda principa, lai nebūtu sāpīgu kritienu.”

Savulaik brālēns Elīnai ieteicis ieguldījumu principu, kas viņai iepaticies, tāpēc pie tā pieturas joprojām un iesaka arī citiem: “Pērc to, kas pašam patīk! Es reizēm dzeru Citramonu, tāpēc nopirku Olainfarm akcijas, es reizēm lietoju alkoholu, tāpēc nopirku Latvijas balzama akcijas, man ļoti garšo Coca-Cola, tāpēc arī viņu akcijas nopirku. Vēl es burtiski dievinu MADARA Cosmetics matu šampūnus, ikdienā daudz izmantoju Twitter, benzīnu leju Viršos-A un man šķiet interesants igauņu uzņēmums Saunum Group. Visos šajos uzņēmumos līdz ar to esmu investējusi. Jo man patīk. Tik ļoti patīk, ka gribu atbalstīt šos uzņēmumus ar savu ieguldījumu. Reizēm apsvērumi ir arī spontāni, piemēram, man iepatīkas, kā kāda uzņēmuma vadītājs izskatās vai runā intervijās, tāpēc nolemju tur ieguldīt.”

Vai tiešām personīgā patikšana ir vienīgais kritērijs, pēc kura Elīna vadās savās investīciju gaitās? Elīna atzīst, ka aplūko arī uzņēmuma filozofiju, attīstību. Bet kopumā: “Es ticu, ka dzīvē ir ļoti daudz nejaušību. Visu laiku par kaut ko iespringt nav vērts. Te droši vien runā mans zemais finanšu pratības līmenis, ja esmu gatava diezgan daudz paļauties uz veiksmi. Bet es kopumā nepieķeros mantiskām vērtībām, es to uztveru kā izklaidi. Ja man veicas labi, ir forši, ja ne, gan nāks labāki laiki. Man arī kopumā patīk vienmēr pamēģināt ko jaunu. Esmu ieguldījusi arī kriptovalūtās, tās gan ātri pārdevu, bet vismaz plusos tiku. Ir vērts pamēģināt. Nauda, tāpat kā dzīve, ir spēle, nevajag tai pārāk pieķerties. Vienlaikus vajag arī diversificēt savus ieguldījumus, nevajag visu likt uz vienas kārts. Es saprotu, ka šis viss izklausās nenopietni, bet tā ir mana pieredze,” atklāj Elīna.

Elīna uzskata, ka ir muļķīgi turēt brīvo naudu “zeķē”, jo inflācija un citi faktori nemitīgi liek naudai zaudēt vērtību. Labāk ir pirkt akcijas vai fondus un audzēt savu kapitālu tā. Tā ir kā mājas būvēšana – pa ķieģelītim vien tiek būvēta sava nākotnes finanšu stabilitāte.

Šobrīd tirgū ir nokrities un šķietami apstājies viss. Vaicāta, vai arī viņa šobrīd ietur nogaidošu pozīciju, Elīna saka, ka nē. Vēl šodien veikusi jaunu akciju pirkumu, iegādājusies Ķīnas elektroauto ražotāja Nio akcijas, jo “naudai jāļauj dejot, tai jāļauj dzīvot pa pasauli”.

Sociālantropoloģes akciju portfelis ir daudzveidīgs, tajā pārstāvēts plašs uzņēmumu klāsts. Ieskatoties savā portfelī, Elīna ir gatava dalīties ar saviem veiksmīgākajiem ieguldījumiem: “Man visu laiku ļoti labi iet ar Coca-Colu, tur man ir 40% peļņa. MADARA Cosmetics – 91% peļņa, Saunum Group – 80%. Arī ar Twitterīti gājis labi. Savukārt no fondiem labi gājis ar Swedbank un Franklin, tur viss ir plusos. Sūdzēties nevaru. Skaidrs, ka šobrīd daudz kas ir mīnusos, bet kopumā ir labi.”

“Varbūt par kaut kādu brieduma pakāpi liecina, ka es sāku pirkt arī fondus, ne tikai akcijas, arī tur kopumā esmu plusos, viss ir labi. Protams, šobrīd ir grūti nekrist kārdinājumā un neko nepārdot, bet mani arī šajā ziņā nomierina tas, ka esmu pirkusi vien to, kas man patīk. Es palīdzu “saviem” uzņēmumiem pārciest šo laiku. Tā es to uztveru,” emocionāli atklāj Elīna.

Vaicāta par lielākajām neveiksmēm, viņa izceļ vienu ļoti izteiktu – Bercman Technologies. Pirms kāda laika akcijas šajā uzņēmumā nopirktas par 11.82 eiro, bet šobrīd akcijas cena ir 5.73 eiro. Zaudējumi vairāk nekā par 50%, tā ir beidzamā laika lielākā neveiksme, taču arī šī uzņēmuma akcijas Elīna pagaidām nepārdod, jo, kā viņa pati smejas, kaut kā jau arī igauņi ir jāpabalsta. Viņa ļoti reti pārdod akcijas, jo uzskata ieguldījumus par savu artavu savā pensiju fondā.

Elīna uzskata, ka finanšu pratība mūsu valstī cilvēkiem ir ļoti zemā līmenī: “Tas droši vien izskaidrojams ar visu traumatisko padomju laiku. Mūsu vecāki nemaz īsti nezina, kas ir akcijas un fondi, tas viņiem ir kaut kas pilnīgi svešs. Daudziem vēl saglabājusies trauma no 90. gadu banku krīzes, šķiet, ka kāds apzags. Bet arī manai paaudzei – 30-40 gadniekiem – daudziem nav skaidrs, kas ir akciju tirgus un ko tur darīt. Zinot, ka es mēdzu ieguldīt akcijās, man zvanījuši vairāki draugi un paziņas, vaicājot, kā to darīt. Tad es pavisam vienkārši stāstu, lai ieiet savā bankas kontā, izveido vērtspapīru kontu un sāk pirkt. Lai pērk to, kas pašiem patīk!” stāsta Elīna.