Elīna Kolāte: Bailes no nabadzīgām vecumdienām motivēja sākt investēt

“Kādā brīdī arvien vairāk sāku domāt par to, kādas būs manas vecumdienas. Sapratu, ka man diez vai normālai dzīvei pietiks ar pensiju, līdz ar to bailes no nabadzīgām vecumdienām man ilgi bija klātesošas, taču īsti nezināju, ko darīt,” tā Elīna sāk savu stāstu par pirmo pieredzi kā investorei.

Vēlāk Elīna iepazinās ar savu topošo vīru, kurš bija aizgājis no darba bankā, kas bija viņa sirdslieta. Vīrs daudz runājis par investīcijām, stāstījis par dažādiem uzņēmumiem, tādējādi arī Elīnas interese par šo jomu arvien palielinājusies. Pamazām viņa nobriedusi, ka varētu sākt ieguldīt, taču šī ideja atlikta uz laiku, kad būšot vairāk naudas, jo konkrētajā brīdī no algas nekas daudz pāri nepalika.

Izšķirošs impulss bija kāda saruna ar mammu, kurā mamma cita starpā izmetusi frāzi, ka Elīnai taču ir Latvijas balzama akcijas. Izrādījies, ka mamma 90. gados, kad visiem izdalīja privatizācijas sertifikātus, daļu no tiem ieguldījusi akcijās, kas sadalītas pašai un trīs bērniem, kuri par to līdz tam neko nebija zinājuši.

Elīna devusies uz Nasdaq un uzzinājusi, ka viņai tiešām pieder akcijas: “Nekāda lielā “uzvārīšanās” gan tur nebija, akcijas bija aptuveni 120 eiro vērtībā. Bez tam uzņēmumam mainījās īpašnieki un akcijas bija jāpārdod. Tā arī izdarīju, bet visu saņemto naudu uzreiz ieguldīju fondos. Tā arī sākās mans investīciju ceļš,” atklāj žurnāliste.

Pirmos gadus Elīna centusies ieguldīt aptuveni pa 15 eiro mēnesī, jo joprojām bijis tā, ka mēneša beigās no algas nekas pāri nepaliek, tāpēc ieguldījumus viņa allaž veic mēneša sākumā. “Tagad redzu, ka ar ātrumu, ar kādu es ieguldu, manas vecumdienas būs normālas. Viss kaut kas jau var notikt, to mēs nekad nezinām, bet man ir pazudusi nepārtraukti klātesošā baiļu sajūta par nabadzīgām vecumdienām,” pieredzē dalās Elīna.

Starp citu minētos 120 eiro, kas saņemti par Latvijas balzama akcijām viņa ieguldījusi biotehnoloģiju fondā, jo šķitis, ka tas ir saistīts ar vidi, kas viņai ir tik tuva tēma. Vēlāk gan atklājies, ka tas saistīts ar medicīnu, taču būtību tas nemainīja. Pirmais solis bija sperts un atlika vien veikt nākamos. Kā nākamais bija kāds Amerikas Savienoto Valstu (ASV) fonds, bet vēlāk, saņemot neplānotus ienākumus, viņa tos iztērējusi, iegādājoties MADARA Cosmetics akcijas, kas tolaik maksājušas 7-8 eiro gabalā.

Šobrīd, pieņemot lēmumus par akciju iegādi, pirmais kritērijs, ko Elīna ņem vērā, ir konkrētā uzņēmuma reputācija, kā arī ticība uzņēmumam. “Ja pilsētā runā, ka kādu uzņēmumu vada bandīti, tajā es noteikti neieguldīšu,” saka Elīna.

“Man ir svarīga ticība uzņēmumam, jo vēlos veikt ilgtermiņa ieguldījumus. Ja uzņēmums man ir mīļš, pie pirmā krituma arī nesteidzu pārdot tā akcijas. Man vispār liekas, ka pārdot akcijas – tas ir kā izraut sirdi. Ar fondiem tas ir vienkāršāk. Bet, ja man tagad ir jāiedomājas, ka es pārdodu MADARA Cosmetics akcijas… Kā kaut ko tādu vispār ir iespējams izdarīt?” emocionāla ir investore.

Saprotams, ka Elīnai kā vides ekspertei būtiski ir arī ilgtspējas jautājumi, viņa iegulda uzņēmumos, kas domā par vidi, par nākotni, tāpēc, piemēram, fosilā kurināmā uzņēmumi nenonāks viņas redzeslokā.

Būtiska ir arī nozare: “Es izvēlos sektorus, kas ir augoši, piemēram, nesen es meklēju tādus, kas iegulda saules enerģijā, izvēlējos sev tīkamāko un ieguldīju tajā. Es neeju skrupulozi cauri finanšu rādītājiem, skatos nozari kopumā.”

Reizēm gadoties arī emocionāli lēmumi. Tā reiz viņa veikalā iegādājusies Auga zupas un bijusi par tām sajūsmā. Izēdusi trīs šķīvjus un pēc tam uzreiz biržā nopirkusi akcijas. Šo lēmumu nav nācies nožēlot, jo vēlāk izrādījies, ka arī kopumā uzņēmums ir labs un tā vērtības saskan ar Elīnas vērtībām. Tas ir svarīgi.

Šobrīd lielākā daļa uzņēmumu, kas atrodas Elīnas portfelī, uzrāda negatīvas tendences, ir mīnusos, taču, ieguldot ilgtermiņā, šādi īstermiņa kritumi nerada satraukumu. Elīna arī zina investoru zelta likumu, ka akcijas ir jāpērk laikā, kad viss ir nokrities, bet tas īsti nav likums, pēc kura vadās viņa pati.

“Es teiktu, ka jāpērk ir tad, kad ir nauda. Lielākoties laikos, kad krīt akciju cenas, samazinās arī brīvā nauda, jo tēriņi palielinās visās jomās. Tāpēc šobrīd nesteidzu pirkt. Bet ir kaut kas, no kā nekad neatsakos – visu ikmēneša bērnu naudas summu ieguldu uzreiz ASV indeksā, veidoju tur dēlam uzkrājumus. Arī dzimšanas dienās viņam dāvinām akcijas,” savos paradumos dalās Elīna.

Kā jau iepriekš minēts, akcijas viņa pārdod ļoti reti. Šogad pārdevusi fondus, jo ļoti gribējies doties ceļojumā, taču nebijis tam nepieciešamo līdzekļu. “Katra akcija ir pirkta ar kaut kādu domu, es nevaru tās vienkārši pārdot. Man tas nozīmētu, ka es vairs neatbalstu šo biznesu, bet es taču esmu par konkrētajām vērtībām, par nozari. Kā gan es no tā atteikšos? Akcijas savā portfelī es ļoti ņemu pie sirds.”

Elīnas pieeju investēšanai raksturo arī piemērs ar Hilton viesnīcu akciju iegādi. Covid-19 laikā bija vērojams būtisks tūrisma nozares kritums, taču viņa nolēmusi, ka grib šajā nozarē ieguldīt. Prātojusi, ka varētu ieguldīt Booking.com vai kādā viesnīcā. Līdz pamanījusi žurnāla Fortune darba devēju topu, kura pirmajā vietā bija Hilton. Tas uzreiz saslēdzies kopā ar kaut kur lasītu informāciju, ka uzņēmumi, kas labi startē šajā topā, ilgtermiņā pelna par dažiem procentiem vairāk nekā pārējā nozare. Tā arī veikts ieguldījums, kas pat šajos laikos ir nesis labu atdevi.

Draugu un paziņu lokā Elīna kā investore ir daudzu uzticības persona, visi zina, ka viņa ar šo jomu ir aizrāvusies, ka vienkāršā valodā arī citiem prot pastāstīt, kā tas viss darbojas, tāpēc izveidots savs akcionāru klubiņš, ko paši dēvē par Investoru sarunām, velkot paralēles ar Oligarhu sarunām, kurām par godu klubiņa pirmā tikšanās notikusi tieši Rīdzenē.

Vai Elīna savējiem iedod gatavu stratēģiju, kā ieguldīt? Nē! “Es nevaru zināt, kādai ir jābūt stratēģijai, jo es nezinu, kas katram cilvēkam patīk, kādas ir viņa vērtības un vai viņš vispār tās grib atspoguļot savā portfelī. Varbūt viņš grib ieguldīt ilgtermiņā, bet varbūt tikai sakrāt kādam īstermiņa mērķim. Arī tas ir normāli.”

Šobrīd visticamāk tuvākajā laikā būšot jāplāno nākamā Investoru sarunu reize, jo arvien vairāk savējo zvanot un jautājot, kā Elīna jūtas laikā, kad dažas akcijas cieš pat 40% kritumu. Tādā brīdī ir svarīgi parunāt ar domubiedriem, lai saprastu, ka neesi tāds vienīgais un kritums nav investora konkrētās neveiksmīgās stratēģijas rezultāts, bet gan realitāte visiem šobrīd.

Viens no jautājumiem, ko Elīna dzird visbiežāk, ir: vai ir vērts ieguldīt pa 20 eiro mēnesī? “Ja cilvēks ieguldīs pa 20 eiro mēnesī, krīzes momentā viņam kontā būs, piemēram, 200 eiro, kas noderēs. Parasti jau rodas iespēja atvēlēt ieguldījumiem arvien vairāk. Daži iegulda nekustamajos īpašumos, bet man pašai akcijas patīk labāk, jo man nekas ikdienā nav jāremontē, nav jāslauka ielas vai tml. Man nav nekādu pienākumu, es varu arī 20 gadus par savu portfeli aizmirst vispār.”