Nezināt – nav kauns. Kauns ir nevēlēties uzzināt

Tiek uzskatīts, ka slinki cilvēki ir labākie darbinieki, jo viņi visu paveic labi jau pirmajā reizē, jo viņiem ir slinkums pārtaisīt. Tas man atbilst 100%, tikai mazliet citā aspektā: es strādāju un krāju ļoti daudz, lai kādā brīdī vienkārši pārtrauktu strādāt. Šķiet, šis kredo ir bijis manas karjeras virzītājspēks.

Ja tu domā par to, kā vairs nestrādāt, tad pirmais, kas nāk prātā, ir izīrēšanai piemērota dzīvokļa iegāde. Tāds“ vecmāmiņu bizness”, taču visnotaļ labi strādā. Taču būtu jāsāk ar mājokļa iegādi pašam sev. Tā kā par kredītu ir jāmaksā procentu maksājumi, nav gudri vilkt garumā hipotekārā kredīta atmaksu, ja ir iespēja samaksāt ātrāk. Tieši tā mēs ar vīru arī izdarījām.

Gāja gadi, es par komunikācijas jautājumiem konsultēju ļoti dažādus klientus, tostarp finanšu sektorā strādājošus. Tas ļāva man apgūt un izprast finanšu pasaules pamatprincipus:

Tādēļ mēs ar vīru nolēmām nenodarboties ar pašmācīšanos un nopirkām mācību kursu par fjūčeriem. Atzīstos, es“ nogāju no trases” ļoti ātri, taču dzīvesbiedrs mācības pabeidzu. Es spēju vien gudri iespraukties sarunā ar terminu“ Fibonači svece”, bet vīrs kopš pandēmijas sākuma 2020.gadā veic ieguldījumus dažādās biržās. Ar izmēģinājumu un kļūdu metodi mēs nonācām līdz ieguldījumiem DAX – Vācijas svarīgākajā fondu indeksā.

Sekojot tendencēm un dažādiem investīciju kanāliem, 2024.gadā mēs pārorientējāmies uz kriptovalūtām. Altkoini strauji aug, tādējādi īsā laikā var palielināt pat nelielu summu. Protams, gadās arī zaudējumi, tādēļ ir jāiegulda tikai tie līdzekļi, kurus jūs esat gatavi zaudēt, neapdraudot savu budžetu.

Patlaban mūsu investīciju portfelis ir visnotaļ diversificēts: mums visiem ir uzkrājošā dzīvības apdrošināšana, mēs ieguldām īres mājoklī (šī ir mūsu ilgtermiņa investīcija), pērkam DAX akcijas un kriptovalūtu – 80% gadījumu šie visi ir īstermiņa ieguldījumi.

No saviem vecākiem esam mantojuši izpratni, ka ir nepieciešams“ drošības spilvens” – uzkrājumi neparedzētiem gadījumiem. Taču modernā pasaule ir radījusi iespēju un pat nepieciešamību ieguldīt, jo vienkārši krāt naudu ir par maz: inflācijas dēļ tā pārvērtīsies par neko.

Kādēļ vispār ir svarīgi ieguldīt? Man atbilde ir skaidra. Nostrādājot daudzus gadus dažādos profesionālajos virzienos, sākot no oficianta palīga, kurš par pieciem latiem dienā spodrināja glāzes, studentes, kas nakts maiņā pirms lekcijām gulēja palīgtelpā uz grīdas, līdz neatkarīgam konsultantam, kas pats izlemj, kurā pasaules malā un kurā laikā strādā, es redzu nākamo savas attīstības pakāpi pilnīgā finansiālajā neatkarībā.

Es vēlos, lai man ir iespēja, nezaudējot dzīves līmeni, pārciest finanšu satricinājumus, piemēram, pandēmiju vai smagu slimību, kad es kā profesionāle nespēju pelnīt, vienlaikus necerot uz vīra, vecāku, bērnu vai valsts atbalstu. Es pati uzņemos atbildību par sevi un patiesi ticu, ka to spēj izdarīt ikviens – lēnām, nelieliem soļiem, taču tuvojoties finanšu neatkarībai. Tas vienlaikus ir viegli, jo vienkārši ir jāmācās, un grūti, jo ir jāpieliek pūles un jāstrādā ar sevi. Kamēr finanšu izglītība nav ieviesta valsts līmenī, mums pašiem kārtējo reizi ir pašiem jāuzņemas atbildība par savu dzīvi.